(Prāta Vētra/Renārs Kaupers, Ingus Bērziņš)

Es zināju pirms viss vēl sākās,
nav par tevi kaprīzākas
spilvens spiež un sega par šauru,
sapnis nekāds un miegs par cauru 

Es gribu sajukt prātā no slavas
un neprātīgi šķiesties ar naudu
pavirši sveicināt draugus
un sasniegt ekrāna mākslīgo baudu
es gribu, es gribu, es gribu, es gribu
es gribu raudāt 

Mans porcelāna eņģelīti,
cik harmoniski mūsu rīti
bet tumšās, drūmās rudens naktīs
būs melliem velliem pilni kakti 

Un tad lai dzeltenā prese pieķer mani
aiz varena, garena limuzīna rūtīm
blakus garkājainai būtnei ar uzpumpētām krūtīm
es gribu, es gribu, es gribu, es gribu 

Es gribu smaidīt
brīžos, kad cenšos sevi apmānīt
Es varu gaidīt
kādu, kas nāks mani savaldīt 

Es sen vairs neeju uz dejām
es baudu rodu vecā dzejā
Tur mani draugi – ceļa stabi,
vēl liepas satumst un ir labi 

Es gribu sajukt prātā no slavas
un neprātīgi šķiesties ar naudu
pavirši sveicināt draugus
un sasniegt ekrāna mākslīgo baudu
es gribu, es gribu, es gribu, es gribu 

Es gribu smaidīt
brīžos, kad cenšos sevi apmānīt
es varu gaidīt
kādu, kas nāks mani savaldīt 

Vairs mūsu līgumi nav spēkā
cik viegli tomēr krist ir lētā grēkā
liktenis uz vienas, uz kreisās kājas lēkā 

Es gribu smaidīt
brīžos, kad cenšos sevi apmānīt
Es varu gaidīt
kādu, kas nāks mani savaldīt 

Es gribu raudāt...