(Prāta Vētra/Prāta Vētra) 

Noliecies pie zemes tik stīvs,
Viena roka vijole, otrā - vīns.
Nodurtu galvu, bez krekla
Lūdzošā balsi dzied.
Dziesma beidzas. Piegāju klāt.
Viņš negribēja runāt, bet es piespiedu sākt
Pretējās acīs bij skumjas,
Manās acīs - kauns.
Nē, tā nav,
Neviens nevar būt tik brīvs.
Nē, tā nav.
"Tad klausies", viņš teica, "šo dziesmu es  dziedāšu tev"
Pieliecos tuvāk,
Gandrīz kā tēvs līdzi just,
Vīns bija stiprāks par pratu,
Bet viņa prāts nedomāja zust.
Tikai vienreiz viņš grib dzirdēt kā šauj,
Smagos zābakos pacelties debesīs brīvs.
Pielīst kādam gandrīz klāt un teikt:
"Paldies. Esmu palicis dzīvs."